Mācītājam un senatnes pētniekam Jānim Arvīdam Meisteram – 115 (20.02.1909.–11.11.1978.)

    Tā arī “Garaušu” saimnieks Jānis Meisters ar sievu Annu un viņu dēli Alberts (1907–1969) un Jānis Arvīds (trūkst informācijas par citiem bērniem). Vecākais  dēls izmācījās par ārstu un strādāja tepat netālu – Drabešu, Ērgļu un Jumurdas apkārtnē. Savukārt Jānis kļuva par mācītāju. Zināms, ka jauneklis skolojies prestižajā Rīgas 1.ģimnāzijā un studējis teoloģiju Latvijas universitātē (1927–1932). Studiju laikā viņš iestājas studentu korporācijā “Beveronija”. Šī izvēle jau norādīja uz jaunekļa interesēm – pirmā latviešu korporācija Latvijas universitātē īpaši pievērsās nacionālās kultūras, zinātnes un mākslas jautājumiem. Universitātes laikā četri J.Meistera zinātniskie darbi (“Katķisma vēsture”, “Patronāta tiesības”, “Kuršu ķoniņi” (ar viņu pēcteci vēlāk emigrācijā kopā darbojās Daugavas Vanagu apvienībā)  un “Materiāli par latviešu tautas dziedniecību un drogām” godalgoti atbilstoši teoloģijas, jurispudences un farmācijas fakultātēs. Pēdējais no tiem 1932.gadā publicēts “Latvijas Farmaceitu Žurnālā” un tiek uzskatīts par vienīgo speciālistu atzinīgi novērtēto teologa darbu farmācijas nozarē Latvijas baznīcas vēsturē. Iespējams, tā tapšanā kāda nozīme bijusi arī brālim.Topošais teologs bija LU laikraksta “Universitas” līdzstrādnieks.
    1933.gadā J.Meisters kļuva par pilntiesīgu mācītāju, kalpoja Drustu un Drabešu draudzēs, kam sekoja īss brīdis dzimtajā pusē – 1934.gads Liezēres draudzē, kur bijis vienīgais vietējās izcelsmes mācītājs. Tālākās gaitas viņu aizveda uz Āraišu draudzi, lai gan liezērieši neesot gribējuši viņu laist prom.
    Zināms, ka līdzās mācītāja pienākumiem bijis arī skolotājs P.Dzeņa ģimnāzijā Rīgā un Cēsu valsts ģimnāzijā.
    No 1936.gada J.Meisters bija baznīcas jaunatnes žurnāla “Jaunatnes Ceļš” redaktors.
    II pasaules kara beigās J.Meisters līdzīgi daudziem atstāja Latviju un nonāca Osnabrikā (Vācijā, Lejasaksijas zemē), kas atradās britu okupētajā zonā, kur viņš divus gadus bijis latviešu sardžu vienību mācītājs britu zonā*.
    Ap 1949.gadu J.Meisters izceļoja uz ASV ziemeļdaļu, kur apmetās netālu no Lielajiem ezeriem – Milvokos (Viskonsinas štats). Tur viņš sastapa vairākus mūsu puses ļaudis, tai skaitā bijušo Ļaudonas luterāņu mācītāju Vili Gobu (1912–1975), ar kuru kopā kādu laiku kalpoja Milvoku latviešu draudzē, kas tobrīd sāka veidoties un 1951.gada 30.septembrī J.Meisteru ievēlēja  par savu mācītāju. Pēc gada amatā ievešanas pasākumā piedalījās vēl citi novadnieki – bijušais Lubānas mācītājs, vienaudzis Augusts Kalnājs (Hincenbergs) (1908–1979), muzikālo daļu kuplināja dziedātājs, līdērietis Pēteris Lielzuika, bet pirmais šīs draudzes priekšnieks bija krauklēnietis, inženieris Jānis Upesleja. J.Meisters kā viens no pirmajiem iestājās Milvoku Daugavas Vanagu apvienībā.
    Ap 1959.gadu draudzes iekšienē radās nesaskaņas, daļa locekļu no tās aizgāja, arī mācītājs J.Meisters. Tika nodibināta jauna draudze, nopirkta baznīca. Dažviet minēts, ka šajā pirkumā prāva daļa ir bijusi mācītāja personīgo līdzekļu. Šajā draudzē novadnieks kalpoja līdz mūža nogalei.
    1950.gadu beigās J.Meisters Milvokos noturējis pirmos kapusvētkus, tā atdzīvinot mītnes zemē latviešiem, īpaši mūsu pusei, tik raksturīgo tradīciju.
    Mācītājs aizsaulē aizgāja pēc ilgstošas slimības 1978.gadā.
    Par viņa ģimeni atrodamas trūcīgas ziņas. Sieva Tamāra (dzim. Akmentiņa) piedalījusies draudzes sabiedriskajā dzīvē. Zināms, ka ir bijis dēls.
    Kā iepriekš minēts, jau no agras jaunības J.Meisters interesējās par vēsturi, ieskatoties arī medicīnas vēsturē. Pētījumu rezultātā tapa raksti, dažkārt ar filozofisku ievirzi. Interesanti, ka viņš rakstījis tikai par pazīstamām personībām un pievērsies dzimtā novada izzināšanai.
    Tolaik populāra bija vissenāko laiku pētīšana, latvisko sakņu meklējumi, brīžiem drosmīgi saskatot pat līdzības grieķu vai romiešu kultūrās. Arī J.Meisters vēl pirms studijām bija aizrāvies ar to. Zināms, ka viņš Valsts vēsturiskam muzejam nodevis netīšām Ozolomuižas Kalējkalniņā (Liezērē) atrastus arheoloģiskos priekšmetus – nazīti, zvārguli un saktiņu.  Šajā vietā iepriekš esot rakņājies muižas īpašnieks A.Šulcs – Ašeradens (arī senatnes pētnieks) – tā rakstīts senlietu pavadvēstulē.
    Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā (1929.gada nr.7–8) turpinājumos lasāms pētījums “Hernhūtiešu brāļu draudze Liezērē”. Raksts balstīts uz plašu arhīvu materiālu un citu dokumentu klāstu. Tajā jūtamas simpātijas pret brāļu draudzi, pretēji sava senā priekšgājēja J.Ē.Punšeļa nostājai.
    1930.gada “Dzīvē” nr.38 var lasīt atmiņu apkopojumu par Mēdzūlas muižas īpašnieka G.Budenbroka (iespējams, domāts Gustavs Budenbroks (1758–1821)) ļaundarībām ap  19.gs. pirmo pusi.
    Šajā laikā tapa arī pētījums par Vidzemes lībiešiem. Tajā autors apkopojis informāciju no vēsturnieku un antropologu jaunākajiem pētījumiem, ieskatās dzīvesveida aprakstos un mitoloģijā. Interesanti, ka J.Meisters pievēršas lībiešiem un nedaudz vispār somugriem, ne baltiem, kas daudz plašāk pētīti. Iespējams, iemesls slēpjas dzimtajā pusē, kur lībiešu klātbūtnes pēdas atrodamas vietvārdos vēl mūsdienās.
    Nelielajā rakstā “Kaudzītes Matīss un luterāņu baznīca” (publicēts 1930.gadā “Latvju Grāmatā”) autors atspēko tobrīd parādījušos spriedumu un neizpratni par to, ka rakstnieks it kā bijis pret luterāņu baznīcu, bet tajā pat laikā testamentā tai novēlējis “Kalna Kaibēnus”. J.Meisters atklāj lasītājam Kaudzīšu Matīsa uzskatus par īstenu ticību un apšaubāmo tagadējo baznīcēnu pārliecību.
    Nozīmīgs pētījums bija “Mācītājs Johans Punšels savā dzīvē un darbā” (publicēts vairākos turpinājumos “Svētdienas Rītā” 1939.g.). J.Ē.Punšelis  (1778–1849) bija Liezēres mācītājs (1816–1849), sastādīja pirmo korāļu krājumu vietējām draudzēm vācu, igauņu un latviešu valodās, izveidoja daudzbalsīgu baznīcas kori (reģistrēts 1853.gadā), kas zināms kā otrs vecākais Latvijā. 1824.gadā viņš bija viens no vācbaltiešu mācītājiem, kas latviešu valodas, folkloras un kultūras izpētes nolūkā dibināja “Latviešu literāro biedrību”, kurā pēc tam iestājās daudzi zināmi jaunlatvieši.
    J.Meisters bija personīgi pazīstams ar vēl viena novadnieka – Jāņa Poruka – māti, kura par dēlu daudz stāstījusi. Tādēļ vairākkārt pievērsies tēmai par Poruku.
    Savu amata pienākumu ietvaros viņš pēdējā gaitā izvadīja novadnieci, rakstnieci Tirzmalieti (1876–1942), ar kuru arī bija personīgi pazīstams. Vēlāk tapa neliels raksts par viņas mūža pēdējiem gadiem.
    J.Meisters pievērsies arī vēsturiski – filozofiskām tēmām, tostarp reliģijas vēstures un tautas medicīnas saistībai.
    Pēc vēl viena novadnieka, amata brāļa, rakstnieka un pretrunīgi vērtētas personības Andrieva Niedras (1871– 1942, dzimis Tirzā, bija Kalsnavas un Vietalvas mācītājs, rakstnieks, politiķis) nāves J.Meisters veido plašu aprakstu par viņa mājskolotāja gadiem, atklājot Niedras raksturu, uzskatus, pieminot arī gleznotāju J.Rozentālu. Interesanti, ka A.Niedra strādāja Ventspils pusē Puzenieku muižā, kuras īpašnieki bija Grothusu dzimta, kam reiz piederējusi Rundāles pils un arī Mēdzūlas muiža…
    Kādā mācītāju konferencē Vācijā 1946.gadā J.Meisters runāja par latviešu tautas pasaules uzskatu.
    1950. gadu beigās publicēts J.Meistera raksts par pirmajiem Amerikā ieceļojušajiem latviešiem un to draudžu rašanos. 
    Rakstos vērojama tīkama valoda.
    Zināms, ka J.Meisters ir vairāku garīgu dziesmu autors. Par viņu sacīts, ka bijis labs sprediķotājs.
    Jau iepriekšminētā Milvoku apgabala Daugavas Vanagu vadītāja Edgara Peniķa atmiņas sniedz priekšstatu par Jāņa Meistera raksturu:
«Mācītājs Meisters ir kluss un visai nopietns cilvēks. Gandrīz reizē ar mani uzņēmās Āraišu draudzes mācītāja pienākumus. Ļaudīm patīk viņa spredķi un tie brauc viņu klausīties no plašas apkārtnes. (..) Ar ļaudīm neko nedraudzējas, bet savu brīvo laiku pavadot lasot un pētot vecos baznīcas rakstus, (..) nekādas tuvākas attiecības ar mācītāju neradās, bet pēc vairāk kā divdesmit gadiem viņu satiku kā Milvoku draudzes jaunievēlēto mācītāju. Tikko biju Milvokos nodibinājis Daugavas Vanagu apvienību un tur kā viens no pirmajiem iestājās mācītājs Meisters. „Jānāk tev palīgā," smējās mācītājs, kad pieminēju mūsu kādreizējo iepazīšanos. Meisters bija ne tikai izcils sprediķotājs, bet labs zinātnieks teoloģijā. Ļaudis viņu labprāt uzklausīja, tikai viņa straujā un nervozā daba reizēm apbēdināja un atstūma tautiešus. Būdams visai aizņemts ar jaunās DV (Daugavas Vanagi) vienības dibināšanu, maz iznāca laika tikties ar nopietno un sabiedriski visai atturīgo vīru. Ar mani viņš parasti bija vēlīgs, bet reizēm pēkšņi kļuva atturīgs un svešs (..). 

    *Pēc II pasaules kara latviešu bēgļi un karagūstekņi vairākums atradās Sabiedroto okupētajās zonās Vācijā. 1946.gadā amerikāņi, lai atslogotu savus nogurušos karavīrus, no bēgļiem un bijušajiem karagūstekņiem sāka veidot palīgrotas – t.s. sardžu rotas, arī latviešiem. Plašāk zināma ir amerikāņu zonas vienību darbība saistībā ar starptautisko Nirnbergas tribunālu. Britu zonā latviešu karagūstekņu bija visvairāk. Tur sardžu vienības sāka veidot 1947.gadā.
    Britu zonā Beļģijas teritorijā 1945.gadā tika izveidota Daugavas Vanagu organizācija ar mērķi palīdzēt bijušajiem karavīriem un viņu ģimenēm. Līdz ar latviešu izceļošanu uz citām zemēm,organizācijas nodaļas parādījās daudzās valstīs, kas kļuva par latviešu mītnes zemēm.